Viktorijai Vormslijai ir piecpadsmit gadu pieredze interjera dizainā, un viņa ir dzīvojamo māju dizaina prakses French-Brooks Interiors dibinātāja. Viņas dizaina filozofija ir vienkārša: pieskaņot darbu arhitektūrai un indivīdam. Viņa ir strādājusi pie ļoti dažādiem projektiem, sākot no sarakstā iekļautiem lauku īpašumiem līdz Belgravia Pied à Terre un pat bijušajam klosterim Francijas dienvidos. Šeit viņa dalās ar nenovērtējamām atziņām par to, kā izmantot mākslu interjerā, lai vislabāk ietekmētu mūsu dizaineru jautājumus un atbildes ar mūsu galveno redaktori Keriju Hārperu-Kusu.
Kāpēc mākslu ir tik svarīgi iekļaut interjerā? Ko tas pievieno?
Māksla piešķir telpai dvēseli – pat visbrīnišķīgākais interjers bez tās var radīt tukšuma iespaidu. Māksla ir iedzimta subjektīva un rada personības sajūtu, tā atdzīvina telpu. Piemēram, durvīs no zemāk esošās zāles ir redzama majestātiskā Emīlijas Jangas akmens galvas skulptūra, kas ir spēcīgs fokusa punkts un velk jūs cauri koridoram.
Kurā procesa brīdī jūs pievienojat mākslu? Jādomā, ka dažiem klientiem ir kolekcijas, ar kurām strādāt, bet citi var lūgt jūs iegādāties viņiem piederošās kolekcijas? Absolūti, parasti tā ir abu kombinācija. Lielākā daļa cilvēku savā dzīves ceļojumā ir kaut ko savākuši, tāpēc es parasti palīdzu viņiem saprast, ko viņi vēlētos iekļaut un kā to parādīt interjera dizainā kopumā.
Dažiem klientiem ir diezgan specifiskas kolekcijas, kuras rūpīgi jāapsver, piemēram, stikls, kuram ir izdevīgi apgaismojums, un mazi priekšmeti, kas jāizliek, lai detaļas būtu redzamas tuvplānā. Citiem ir vajadzīga palīdzība, lai atrastu mākslu, kas viņiem patīk un kas lieliski iederas interjerā, pie kā strādājam kopā.
Šajā mierīgajā guļamistabā (apakšā) ir redzama 1970. gadu Kērtisa Džerī metāla sienas skulptūra, kas iegūta no Milos Antiques. Virs gultas, kuru es izvirzīju, jo zināju, ka klienti mīl savu darbu. Tas pievieno atstarojošu, lapu elementu citādi maigai izslēgtai shēmai.
Vai mākslas darba žanrs/mediju izvēle un priekšmets iedvesmo vai diktē shēmu vai patiešām to ierobežo?
Nav stingru noteikumu par mākslas apvienošanu ar iekšējo apdari. Ja agrāk cilvēki uzskatīja, ka telpas arhitektūrai, apdarei un mākslai ir jābūt vienā laika posmā, tagad lielākā daļa klientu ir atvērti eklektiskākai pieejai, sajaucot dažādus periodus un stilus. Tomēr krāsa, mērogs un proporcijas joprojām ir svarīgi apsvērumi: lai gan māksla, kas “atbilst” dekoratīvajai shēmai, būtu šausmīgi banāla, krāsām ir ērti jāsavietojas kopā.
Ja krāsas ir harmoniskas un māksla ir piemērota izmēra attiecībā pret telpas mērogu un mēbeļu proporcijām, var veiksmīgi apvienot ļoti dažādu laikmetu un vietu gabalus. Piemēram, šajā Regency nama ēdamistabā ar laikmeta detaļām (zemāk) es salīdzināju tradicionālos aizkarus un antīkās mēbeles ar mūsdienu glezniecību un 20. gadsimta vidus brazīliešu skulptūru. Tomēr gleznas krāsas uztver aizkaru krāsas, tās rāmja toņi ar ebonizēto lādi un skulptūru ir piemērots lādes augstumam un savienojas ar citiem tradicionālākiem misiņa elementiem telpā.